Fizikālās īpašības
Epoksīdsveķiem ir sekundārās hidroksilgrupas un epoksīdsveķu grupas, un sekundārās hidroksilgrupas var reaģēt ar izocianātiem. Kā poliols epoksīdsveķus tieši pievieno poliuretāna līmes hidroksilgrupu saturošajai sastāvdaļai. Šajā metodē reakcijā piedalās tikai hidroksilgrupa, un epoksīda grupa nespēj reaģēt.
Izmantojiet skābo sveķu karboksilgrupu, lai atvērtu epoksīda gredzenu, un pēc tam reaģējiet ar izocianātu poliuretāna līmē. Ir iespējams arī izšķīdināt epoksīdsveķus etilacetātā, pievienot fosforskābi, lai karsētu reakciju, un pievienot aduktu poliuretāna līmei, lai uzlabotu līmes sākotnējo viskozitāti, karstumizturību un hidrolītisko stabilitāti. Spirtamīnus vai amīnus var izmantot arī reakcijai, veidojot poliolus. Terciārā slāpekļa atomu klātbūtne aduktos var paātrināt NCO reakciju.
Epoksīda sveķu kā polihidroksi komponenta izmantošana apvieno poliuretāna un epoksīda sveķu priekšrocības, kam ir laba saistīšanas izturība un ķīmiskā izturība. Epoksīda sveķi, ko izmanto poliuretāna līmju ražošanā, parasti izmanto EP-12 un EP-13, EP-16 un EP-20 šķirnes.
Modifikācijas metode
1. Izvēlieties konservēšanas līdzekli;
2. Pievienot reaktīvo šķīdinātāju;
3. Pievienojiet pildvielu
4. Pievienojiet īpašus termoreaktīvos vai termoplastiskos sveķus;
5. Uzlabojiet pašus epoksīda sveķus.
